Paula Zariņa ©

Berta.me

  1. About to Become

    On the work of Paula Zarina-Zēmane

    Looking at the latest series of Paula Zarina-Zēmane, named Changes (2021), is not unlike looking at clouds shifting in the sky. Many of us have memories of summer days on the beach or in the garden, looking up and seeing the passing clouds. Some forms look familiar – they resemble the shape of a country, the head of an animal, or a giant nose. But that is just for a moment; the clouds move on, the drawing was just temporary, and imaginative. The way figuration appears in the paintings of Zarina-Zēmane is similar to this experience. The works are full of possibilities, clouds of color, so to speak, and in these shapes you can see formations coming and going, just as you can see the light changing. But nothing is fixed; movement, or, as the title says, change, is at the heart of the work. Who is in charge of these volatile compositions: is it the artist or the viewer, or should we call it chance?

    The center of most paintings seems to coincide with the center of attention. There might be a tiny figure leading the viewer into the depth of a landscape. Or a white light spreading from the center. A painting with a pink background (Changes 10) resembles the form of an embryo, in this case showing undefined life developing, a half-realistic conception. A related painting (Changes 11) also has an oval shape, but shows instead a dark area in the center, like a black hole that sucks in form. It suggests an entry to a world behind. The moment of conception is an ongoing interest in the series, even though in each of the works it plays out differently. It is not the scene or figure itself that is the focus of the work, but its birth and appearance. All forms come from change, you could say, and are in the process of becoming.

    The artist feels at home between figuration and abstraction. She grew up with both being available as visual vocabularies, one not better than the other, but rather complementary. In earlier series, such as Episodes and Awareness (both 2015), there was a clear landscape orientation with a horizon line, often including a human figure as well. Later on, with One as Another (2018), a series of abstract works followed, withdrawing from the world as we can name it with identifiable anchor points. And now, in the series Changes, the two come together. Elements of landscape and a bit of human figuration mix with largely abstract paintings. Occasionally, figuration shows up by accident, or, it also happens, nature produces figurative drawings. Looking at the pattern of a marble plate, a slice of wood, or a riverbed of sand, you can see shapes that evoke life.

    The artist will not confirm her focus on a particular motif. She was not aiming for a vagina or a precious stone, as is suggested in Changes 12 and 13. Just as nature can offer unintentional forms of figuration, paint can, too. In this context, some painters like to say that a painting paints itself. Of course, this should not be taken literally, but a painting can tell the painter where to go once the setup is there. Where to turn the brush, where to stop and pause or mix in another color. Where to be insistent and where to hold back. The painter responds as the work unfolds, deciding for or against the image that appears, defining the motif, blending it out, or leaving it open.

    On the wall in the studio, there is a reproduction of Caspar David Friedrich's painting Chalk Cliffs on Rügen (1818), showing three people in the foreground, at the seaside, looking down on white rocks. The relationship between figure and landscape was central to the German Romantic painter, a reflection of man's place in life and in nature. In the center of the painting, an endless view of the sea opens up between the rocks. Such relationships between figure, stage, and endless view can be traced in Zarina-Zēmane’s work as well, yet in a different way. Against the slow precision of Friedrich’s process, she places her fast way of painting. Recurrent in her work is a reflection on the figure in the whole of life. If people appear at all, they are usually very small, while the landscapes are grand, which is a way of showing us our place on earth. In the universe, we are just a grain of sand. Yet, being human comes with the special ability to express our situation, vision, and experience through paintings.

    The paintings have the feeling of speed and movement. Most of them are indeed made quite quickly. Zarina-Zēmane’s technique of mixing colors, wet in wet, requires a certain tempo. And she is not the kind of painter to endlessly rephrase what she did, correcting the composition. There might be periods in which she does not paint, as there is no idea or incentive. But once she finds a reason to start a new series, the work goes swiftly, in a couple of sessions. Interestingly, the resulting works seem to invite reflection, slowing the viewer down, which gives the works a paradoxical quality. It combines a feeling of speed with an environment for calm and reflection. It is like hopping on a fast train, and then sitting down, enjoying the view and reflecting while the landscapes pass.

    The colors and their combination define the character of each painting. Usually, the color scheme is quite contained, remaining close to nature, to what you feel in stones, in woods, in a seascape, in sunlight, in moonlight. And if the colors are bright, they are reduced in number. Two darker paintings (Changes 1 and 2) show the form of an opening or gate. Dark color does not mean that the mood is also subdued; the paint application is thin, transparent. And looking through, there is a grey-blue sky, or something similar, which co-defines the character of the work. It could be the view from a cave or an overhanging rock near the sea. The resulting arch works as an interface, connecting different worlds, even if the identities of those worlds remain in the dark. In a third, related painting (Changes 3), between two rock-like shapes, there is a white appearance, the possibility of a figure, faint and ghost-like. It was not intended, the artist insists, but it is hard not to see a presence appearing through the fog.

    Zarina-Zēmane does not see painting as a direct way of putting her feelings or thoughts out onto the canvas. The work should not be taken too personally. Rather, content and experience from life flow into the paintings in an implicit way. A painting can be like the morning fog, or like a crisp autumn day at noon. Or it may have the photographic feeling of an X-ray or a negative. Impressions do not have to be spelled out or viewed through a psychological lens. Instead, in painting, meaning comes through color, movement, and atmosphere. It is about complex layers, opaque versus transparent, and light coming through or fading out. Painting is about being sensitive to colors, to seasons and changes outside, but also to mood fluctuations or mental shifts during the studio practice. The painter seems especially at home where the outside and

    inside world blend or are connected. That is what her work offers us – a connection between worlds. The shape of a tree can be a trace of memory. A passing cloud, a state of mind.

    -- Jurriaan Benschop, 2021

  2. Drīzumā kļūt

    Aplūkot mākslinieces Paulas Zariņas - Zēmanes aktuālo darbu sēriju Pārmaiņas (2021) ir kā vērot mākoņu kustības debesīs – stāvoklis, par kuru daudziem ir skaistas atmiņas no vasaras dienām, kas pavadītas pludmalē vai dārzā, ar skatu mākoņos. Dažas no formāšķiet pazīstamas – tās atgādina valsts kontūru kartē, dzīvnieka galvu vai milzu degunu. Taču tas ir vien īslaicīgi – mākoņi virzās tālāk. Attēls bija gaistošs, dzimis iztēlē. Figurācijas attēlojums Zariņas - Zēmanes gleznās līdzināšai pieredzei. Darbi ir iztēles iespēju pilni, kā krāsu mākoņi - to formās var saskatīt veidojumus nākot un ejam, līdzīgi kā var redzēt gaismas maiņas. Nekas nav statisks; mākslas darbu pamatā ir kustība jeb, kā to vēsta virsraksts, pārmaiņas. Kurš atbild par šīm gaistošajām kompozīcijām – mākslinieks, skatītājs, vai nejaušība?

    Vairumam darbu centrs škiet sakrīt arī ar uzmanības centru. Tajos var atrasties neliels siluets, kas ievada skatītāju ainavas dzīlēs; vai balta gaisma, kas plešas no vidus. Glezna ar rozā fonu (Pārmaiņas 10) atgādina embrija attēlojumu, šajā gadījumā vēstot par vēl nenoteiktas dzīvības attīstību pusreālistiska koncepta formātā. Cita radnieciska glezna (Pārmaiņas 11) arī ir ovālas aprises, taču tās centrā ir tumsa – kā melnais caurums, kas sevī iesūc apkārtni, vēstot par ieeju pasaules dzīlēs. Rašanās moments ir darbu sēriju caurvijošs temats, taču katrā darbā tas tiek atspoguļots citādi. Ne jau aina vai figūra ir darba kodols, bet gan tās dzimšana un parādīšanās. Varētu teikt, ka visas formas rodas no pārmaiņām, un visas formas ir tapšanas procesā.

    Māksliniece jūtas brīvi starp figuratīvo un abstrakto virzienu. Viņa ir izaugusi abiem esot pieejamiem kā vizuālajām vārdnīcām, kur viens virziens nav labāks par otru, bet drīzāk savstarpēji komplimentārs. Agrākās darbu sērijās, kā piemēram Epizodes un Apziņas (abi 2015.), darbiem piemita izteikta orientācija uz ainavām ar horizontiem, nereti iekļaujot arī personas siluetu. Vēlāk sekoja abstraktu darbu sērija Viens kā otrs (2018), ar gleznām, kurās ir šķietama atkāpe no mums viegli saprotamās pasaules uztveres. Un tagad, sērijā Pārmaiņas, vērojam abu pieeju apvienošanos. Pārsvarā abstraktās gleznās sajaucas ainavu elementi un cilvēku atveidojumi. Reizēm figurācija parādās nejauši, un reizēm figurāli zīmējumi ir dabas radīti. Aplūkojot marmora plāksni, koka griezumu vai upes smilšaino gultni, var pamanīt formas, kas pauž dzīvību.

    Māksliniece nepiedēvē sevi konkrētam motīvam. Viņas mērķis nebija atveidot vagīnu vai dārgakmeni, kā varētu šķist aplūkojot Pārmaiņas 12 un 13. Gluži kā daba, arī krāsa var radīt netīšas figurācijas formas. Ne velti vairāki mākslinieki pauž, ka glezna sevi glezno pati. Protams, tas nebūtu jāsaprot tieša nozīmē, bet glezna var norādīt māksliniekam virzienu, ja ir zināmi nosacījumi. Kur otai mainīt virzienu, kur apstāties, vai piejaukt citu krāsu. Kur būt uzstājīgam, un kur svarīga pietāte. Mākslinieks pielāgojas darba attīstībai, pastāvīgi pieņemot lēmumus par vai pret radušos attēlu, tādejādi definējot motīvu, sapludinot to vai atstājot neskartu.

    Mākslinieces darbnīcā pie sienas atrodas Kaspara Dāvida Frīdriha gleznas Krīta klintis pie Rīgenas reprodukcija (1818.g.), kas priekšplānā attēlo trīs cilvēkus piejūras krastā, lūkojamies lejup uz baltiem akmeņiem. Figūras un ainavas attiecības bija vācu romantisma gleznotāja centrālais motīvs – cilvēka vietas dzīvē un dabā atspulgs. Gleznas vidū caur akmeņiem paveras bezgalīgs skats uz jūru. Šādas attiecības starp figūru, ainavu un bezgalīgu skatu ir manāmas arī Zariņas-Zēmanes darbos, taču citādā manierē. Frīdriha lēno un precīzo procesu viņa aizvieto ar sev raksturīgu, strauju gleznošanas pieeju. Viņas darbos nereti atspogulojas figūras loma dzīves plašumos. Ja gleznā ir cilvēki, tie parasti ir ļoti maziņi, pretēji grandiozajām ainavām, tādejādi vēstot par mūsu vietu uz šīs zemes. Visumā esam tikai smilšu graudiņš. Tai pat laikā, cilvēkam ir īpaša spēja paust savu stāvokli, redzējumu un pieredzi caur gleznām.

    Gleznām piemīātruma un kustības sajūta. Vairums no tām arī top diezgan ātri. Zariņas-Zēmanes tehnika, jaucot krāsas uz nenožuvušas darba virsmas, prasa cienīgu tempu, un viņas manierē nav veikt nebeidzamus labojumus darbā tādejādi labojot kompozīciju. Mēdz būt periodi, kad viņa neglezno, jo nav idejas vai iniciatīvas, bet kolīdz viņa atrod iemeslu jaunas sērijas sākšanai, darbs top raiti – dažu sesiju ietvaros. Paradoksāla vērtība rodas tajā, ka gatavais mākslas darbs aicina skatītāju apstāties un ieskatīties dziļāk. Ātruma sajūta tiek apvienota ar vidi, kas vēsta par mieru un iedziļināšanos. Kā ceļot ar ātrvilcienu, bet sēdus – skatīties pa logu baudot ainavas maiņu un nodoties pārdomām.

    Krāsas un to kombinācijas raksturo katru gleznu. Parasti, krāsu palete ir diezgan ieturēta, pielīdzināta dabai, kā to var saskatīt akmeņos, mežā, jūras krastā, saules un mēness gaismā. Un ja krāsas ir spilgtas, to ir mazāk. Divas tumšākas gleznas (Pārmaiņas 1 un 2) pauž ailes vai vārtu formu. Tumša krāsa nenozīmē apspiestu, drūmu gleznas noskaņu, jo krāsas klājums ir plāns, teju caurspīdīgs. Tā ir pelēkzila debess vai tamlīdzīgs darbu raksturojošs lielums - iespējams skats no alas iekšpuses, vai klints pārkare pie jūras. Radītā arka kalpo kā fasāde, kas apvieno dažādas pasaules, pat ja tās paliek miglā tītas. Radniecīgā gleznā (Pārmaiņas 3) starp divām akmenim līdzīgām formām paveras kas balts, iespējama blāva vai spocīga figūra. Tā nebija paredzēta, kā apgalvo pati māksliniece, taču ir grūti nesaskatīšo figūru miglā.

    Krāsas un to kombinācijas raksturo katru gleznu. Parasti, krāsu palete ir diezgan ieturēta, pielīdzināta dabai, kā to var saskatīt akmeņos, mežā, jūras krastā, saules un mēness gaismā. Un ja krāsas ir spilgtas, to ir mazāk. Divas tumšākas gleznas (Pārmaiņas 1 un 2) pauž ailes vai vārtu formu. Tumša krāsa nenozīmē apspiestu, drūmu gleznas noskaņu, jo krāsas klājums ir plāns, teju caurspīdīgs. Tā ir pelēkzila debess vai tamlīdzīgs darbu raksturojošs lielums - iespējams skats no alas iekšpuses, vai klints pārkare pie jūras. Radītā arka kalpo kā fasāde, kas apvieno dažādas pasaules, pat ja tās paliek miglā tītas. Radniecīgā gleznā (Pārmaiņas 3) starp divām akmenim līdzīgām formām paveras kas balts, iespējama blāva vai spocīga figūra. Tā nebija paredzēta, kā apgalvo pati māksliniece, taču ir grūti nesaskatīšo figūru miglā.

    Māksliniece Zariņa – Zēmane neraksturo gleznošanu kā tiešu savu sajūtu vai domu manifestāciju audeklā – darbus nevajadzētu uztvert īpaši personiski. Drīzāk, saturs un dzīves pieredze ieplūst gleznās pavisam netiešā veidā. Glezna var būt kā rīta migla, vai kā atspirdzinoša rudens pēcpusdiena. Tai var būt arī rentgena fotogrāfijas vai foto-negatīva sajūta. Iespaidiem nav jābūt acīmredzamiem vai gūtiem no psiholoģiska redzējuma. Gleznas nozīme top krāsu, kustību un vides ietvarā. Tā top daudzveidīgos slāņos, blīvuma un transparences pārejās, kā arī gaismā kas spīd vai gaist. Gleznošana ir par krāsu izjūtu, gadalaiku un ārpasaules izmaiņām, kā arī sava garastāvokļa un apziņas svārstībām esot studijā. Māksliniecei ērts ir ārējās un iekšējās pasaules apvienojums. Tieši to mums sniedz viņas darbi – pasauļu savienību. Koka forma var būt mirklis no kādas atmiņas, un aizejošs mākonis – prāta stāvoklis.

    - Juriāns Benšops (Jurriaan Benschop), 2021.